Aizsegs ir uzlikts, un spēlētājs ar bumbu iet uz otru pusi. Viņš nolasa, ka viņa aizsargs jau ir noliecies pret aizsegu, atsperas un uzbrūk pusei, ko aizsargs tikko atstāja.
Kāpēc treneri to izmanto
Tā nav atsevišķa izspēle. Tā ir atļauja. Kad jūsu spēlētājam ar bumbu ir atļauts atraidīt aizsegu, katrs jūsu aizsegs spēlētājam ar bumbu kļūst par divām darbībām, un aizsardzībai jārēķinās ar abām.
Tā ir dabiska atbilde uz trim konkrētām lietām. Aizsargs, kurš iet pa apakšu aizsegam, sper soli pret aizsegu, pirms bumba pakustas, tāpēc izrāviens prom no tā viņu pārspēj. Aizsargam, kurš spēcīgi laužas pa augšu, svars ir vērsts uz vienu pusi. Un ICE, kas agri palec augšējā pusē, jau ir izšķīries par sānu līniju, tāpēc vidus aiz viņa ir vaļā.
Aizsedzējam pie atraidīšanas ir uzdevums. Viņš nedrīkst stāvēt. Lielākā daļa komandu sūta viņu izpildīt slip atpakaļ uz grozu vai pārvietoties, jo divi spēlētāji vienā spraugā nogalina izrāvienu, ko jūs tikko radījāt.
Kā to sargā
Bumbas sargam pēc iespējas ilgāk jāpaliek taisnā stājā un jāizšķiras par aizsegu ne agrāk kā spēlētājam ar bumbu. To viegli pateikt un grūti izdarīt ātrumā, tāpēc atraidīšana turpina darboties.
Aiz viņa palīdzībai jābūt godīgai. Ja gan zemākais spēlētājs, gan nail aizsargs abi novirzās uz aizsega pusi, izrāviens pēc atraidīšanas sasniedz grozu, kur neviena nav.
Ja pretinieks visu spēli jūs soda ar atraidīšanu, parastā korekcija ir beigt krāpties: bumbas sargs paliek taisnā stājā, līdz spēlētājs ar bumbu izšķiras, un aizsedzēja aizsargs paliek aizsega līmenī, lai neatkarīgi no virziena kāds vienmēr būtu bumbas priekšā.