Trīskāršie draudi ir stāja, ko spēlētājs ieņem pēc bumbas noķeršanas un pirms dribla. Viņš ir ar seju pret stīpu, ar saliektiem ceļiem, bumbu tur pie metiena rokas puses gurna, skatiens pacelts. No šīs vienas pozīcijas viņš var mest, piespēlēt vai izrauties, un aizsargs nevar zināt, ko viņš darīs.
Kāpēc treneri to izmanto
Tāpēc, ka noķeršanas brīdis ir tas, kad aizsargs ir vismazāk pārliecināts, ko darīt. Spēlētājs, kurš noķer un uzreiz driblē, ir izlietojis vienu no trim iespējām, neko par to nesaņemot. Spēlētājs, kurš noķer trīskāršo draudu stāvoklī, liek aizsargam minēt.
Tā arī aizsargā bumbu. Bumbu, ko tur pie gurna ar ķermeni starp to un aizsargu, aizsniegt ir daudz grūtāk nekā bumbu, kas izstiepta krūšu priekšā.
Kā to izpilda
- Gatavs noķert. Abas kājas gatavas pagriezienam, rokas augšā.
- Pagriezies ar seju. Pagriezies, lai krūtis būtu pret stīpu.
- Bumba pie gurna. Elkoņi uz sāniem, bumba aizsargāta, nevicināta aizsarga roku priekšā.
- Lasi kājas. Garām aizsargam, kurš nereaģē uz jab, var izrauties; pāri tam, kurš atkāpjas, var mest.
Jab solis ir dabiskā nākamā kustība: īss, ātrs solis pret aizsarga priekšējo kāju, lai redzētu, kā viņš reaģē. Trīskāršo draudu jab sērija māca stāju un abus lēmumus, izrāvienu un metienu, vispirms pret krēslu, tad pret īstu aizsargu. Spēlē sarkanā gaisma, zaļā gaisma jaunie spēlētāji pie „sarkanā” apstājas un bumbu uzreiz nones trīskāršo draudu stāvoklī.
Trīskāršie draudi ir vissvarīgākie pret closeout: aizsargs, kas skrien pret tevi, ir tas, kuram visvieglāk izrauties garām vai pāri kuram visvieglāk mest.