Aizbloķēšana ir veids, kā aizsargs tur savu spēlētāju prom no atlēkušās bumbas. Kad bumba izmesta, viņš atrod savu spēlētāju, sper soli pretī un pirmais rada kontaktu, tad pagriežas, lai mugura būtu pie šī spēlētāja krūtīm. Viņš mirkli notur šo pozīciju ar platu stāju un zemiem gurniem, tad dodas pēc bumbas. Daži treneri saka box out; tas ir tas pats.
Kāpēc treneri to izmanto
Tāpēc, ka cīņa par atlēkušo bumbu tiek uzvarēta, pirms bumba nokrīt. Spēlētājs, kurš lec visaugstāk, zaudē tam, kurš pirmais ieņēma vietu. Un aizsardzības uzbrukums beidzas tikai tad, kad bumba ir aizsardzībai: labs traucējums metējam, pēc kura uzbrukums iegūst atlēkušo bumbu, nav apturēšana.
Jaunatnes čempionātu pētījumi atkal un atkal atrod aizsardzības atlēkušās bumbas starp rādītājiem, kas atšķir uzvarētājus no zaudētājiem. Eiropas U16 čempionātos Lorenzo un kolēģi atklāja, ka tā ir spēlēs, kas beidzās ar 10 līdz 29 punktu starpību. Tā ir sakarība, nevis pierādījums, ka aizbloķēšana uzvar spēles, taču tāpēc lielākā daļa treneru to trenē katru nedēļu.
Kā to izpilda
- Atrodi. Vispirms savu spēlētāju, bumbu pēc tam.
- Sit. Sper soli viņā ar apakšdelmu un krūtīm, pirms viņš ieskrien tevī.
- Pagriezies. Pagrieziens uz priekšu vai atpakaļ, lai mugura būtu pie viņa krūtīm.
- Notur, tad cīnies par bumbu. Mirklis ar elkoņiem uz sāniem un rokām augšā, tad paņem bumbu augstākajā punktā ar abām rokām un piespied pie zoda.
Palīdzības pozīcijā esošajiem aizsargiem ir grūtākais darbs, jo viņi sāk vistālāk no sava spēlētāja. Aizbloķēšana vājajā pusē trenē tieši to. Iesācējiem vingrinājumi aizbloķēšana un cīņa par bumbu un aizbloķēšana aplī māca kontaktu bez īsta metiena. Mūsu ceļvedis par vingrinājumiem atlēkušajām bumbām tos sakārto secībā.